Vai lūgšanas sava altāra priekšā ir elkkalpība? Vai Dievu var ieslēgt rāmjos vai atainot uz papīra, vai uzgleznot
ar otu uz audekla?
Mans lūgšanu ceļš un tuvošanās Dievam notika tieši pie lauka vidē uzstādīta krucifiksa netālu no dzimtajām mājām dziļajā Latgalē. Man toreiz bija pieci vai seši gadiņi, kad visa ģimene saņēmām ziņu, ka kaimiņu onkulis ir cietis smagā avārijā. Un, lai veicinātu viņa atlabšanu ir jālūdzas jeb latgaliski — juoskaita puotori. Vecmāmiņa man bija tā, kura iemācīja lūgties. Viņa nepagurdama pieprasīja mums mazbērniem, gādāt, lai pie krucifiksa vai krysteņa (kā mēs pamazināmā formā saucam) vienmēr būtu svaigi ziedi un sēru un valstisku notikumu dienās tiktu iedegta svece. Sāku veidot altāriņu savā dzīvoklī no visādiem niekiem/suvenīriem, kurus man draugi, radi labu gribot, bija sadāvinājuši (skatīt, pirmais un 4.Altāra stāsts.)
Ietekmējos no Vēdu tulkotāja O.G. Torsunova stāstiem, par to cik svarīgi, ka mājās klusi skan garīga rakstura dziesmas un ir mājas altārs. Līdzās ar šo elku un dzīvības (puķu sēklu) pielūgšānu, augu es arī garīgi. Pēc kārtējām diezgan tradicionālajām lūgšanām pie (4. altāra stāsts) ainavas, devos uz virtuvi. Cepot karbonādes, izdzirdēju pirmo vēstījumu no Dieva: tavs kakts kur stāv slota, birste, lupatas un sadzīves ķīmija ir svētāks par to, ko Tu sauc par altāru(!). Tajā pašā brīdī man galvā uzreiz atausa video, kur draudzenes meita tualetē, spēlē skeču un dzer (imitē) ziepju ūdeni.
Filmiņā darbība itkā notiek pie ārsta:
-Labdien! -Kā es Jums varu palīdzēt? Jā, es saprotu… — vislabākās zāles ir ūdens un ziepes (un meitene iedzer nedaudz ziepjūdens no krūzes). Morāle tāda, ja Tev kaut kas sāp, izskalo muti ar ziepēm un beidz muldēt, vāvuļot, pļurkstēt un vārīties to, kas iet pretrunā ar Dieva Vārdu. Tad Tev nesāpēs ne kauli, ne sirds. Tā, kā šis vēstījums bija viens no pirmajiem ko izdzirdēju pa tiešo no Dieva, ļoti uztraucos, ko darīt ar savu altāru. Lūgšanu dzīvi iepauzēju, iesākās tīrīšanas mānija, kas discpilinēja mani un meitu. Divus gadus biju apjukumā, jo lūgties un sarunāties ar neredzamu vai abstraktu Radītāju bija grūti. Paralēli studēju Jauno derību un sapratu, ka man ir jānojauc mans altāris un jāceļ iekšējais sevī. Bet, ko darīt ar šīm figuriņām, drukātiem fotoattēliem, ielikt kastē vai atdāvināt, nezināju un joprojām nezinu. Dievu nevar ielikt rāmjos un enģelu (jeb cilvēku pieņēmumu kādam jāizskatās eņģelim) figūriņās ir tikai skaists rokdarbs, ko uzdāvināt ticīgam cilvēkam. Pat nevaru pateikt kāpēc tā notiek. Šobrīd nenēsāju krustiņu un nelūdzu Dievu pie sava grāmatu plauktā izveidotās instalācijas.
Šodien Dieva balsi dzirdu lasot Bībeli, Dievu redzu esot dabā un jūtu viņa būtību muzikālās slavas dziesmu kompozīcijās.
Precīzāk par visu šo runā māc. Andris Opengeims un filmē SolisTV.