Šodien man gribas parunāt ar tiem, kuri raksta, programmē vai tikai iztēlojas savu un savu radinieku nākotni. Jeb kā bieži dzirdu “dzīvo rītdienai”. Lai veidotu savu dzīves stāstu, vispirms ir jāsāka ar sevis, lietu, parādību nodefinēšanu. Pirmais jautājums vienmēr ir “Kas es esmu?” Ko šai pasaulē daru? Ko es gribu šai pasaulē darīt? Ja uz pirmo jautājumu ir atbilde. “Es esmu Dieva mīļotais bērns” tad jāsāk saukt lietas, parādības notikumus īstajos vārdos.
Šajā blogā pie altāru fotogrāfijām ir salikti to nosaukmi. Ja gribat runāt par Dievu un ar Dievu, būs jāiemācās no galvas: kas ir bilde? Kas ir ikona? kas glezna vai kolāža, kas galu galā drīkst saukties par fotogrāfiju un to, ka vēstule ir taustāma, melns uz balta.Visi eletroniskā informācija ir ziņas, atšķirīgi ir avoti — Internets vai cilvēks.

Fotoattēli ir visa veida vizuālā informācija, kuri ir radīti fotorediģēšanas programmās, piem photoshop, paint ir un paliek vizuāla ziņa, vai informācija, tāpat radīti vektoros. Paraugs lejā — pasaka par sāls dzirnaviņām. To es zīmēju grafiskjā redaktorā Coreldraw. Otrs paraugs, mans altāra stāsts un staltbriežu glezna, uzgleznota no nulles ar akrila krāsām. Internets tika radīts ar mērķi uzvarēt karos, facebook ar mērķi darīt labus darbus. Šobrīd Internetā atrodamie vēstījumi un ziņas “dzīvo savu dzīvi” kā nepieskatīti bērni.

Vakar māc. Pauls Oleksa stāstīja ar līdzību par savas dzīves vēstures rakstīšanu un to, ka jebkurš cilvēks sastāv no fasādes un iekšējā satura (kuru visbiežāk var nojaust ar šo cilvēku papļāpājot apmēram 10 min viņa krīzes situācijā) Ir cilvēki autoritātes, tādi, kuriem citi grib līdzināties. Piemēram augsta līmeņa uzņēmumu vadītāji vai harizmātiski mācītāji. Viņi nedrīskt dalīt savus izteikumus kā privātus vai kā tikai darba. Teikums “visi mani tw ieraksti ir privātie un nav saistīti ar manu darbu” mani nogalina. Ja esi publiska persona, nevis šizofrēniķis, nedali, nefiltrē ne cilvēkus, ne savu leksiku. Ne privāto dzīvi, ne publisko, ne izdomāto vai vēlamo.
Ja esi Dieva bērns, esi tāds  restorānā, sporta zālē, vai pirtī uz sola un alus bundžu rokā. Cik daudz ir pārpratumu, sāpju un ilgošanos, kuri rodas, ja cilvēks sevi neuztver kā viengabalainu un Dievam-radītājam līdzīgu personu. Ja esi Dieva bērns, tu jau pēc definīcijas nevari būt muļķis, jo tev jābūt līdzīgam Dievam.

Man daudzi teica, ka viņu altārstūrītis ir privāta lieta, ka neparko negribot likt Internetā. Cik kartupelis uz šķīvja un Tavs kaķis ir neprivātāki?, man šiem ļaudīm gribējās jautāt. Noklusēju. Cik tīru (pa vertikāli) dzīvi dzīvosi, tik pat tīru attieksmi saņemsi arī no citiem. Tā ir līdzīgs pievelk līdzīgu.
Un dzīvot 24 stundas diennaktī uz skatuves pakļaujot sevi aprunāšanai, nolādēšanai, skaušanai utml. ir patiesi viegli. Jo ar mani visu diennakti kopā ir Dievs.  Šādi apgalvojot es neesmu augstprātīga, tieši pretēji pazemīga un noskumusi.