Ikvienam mājās ir kāds stūrītis, kurā mēdzam uzkavēties biežāk vai stūrītis – spēka vieta, pie kuras vēršamies skumju un neziņas brīžos arī lūdzam Dievu. Visbiežāk ar jēdzienu spēka vieta saprot, kādu istabā esošu plauktu, kurā koncentrēti glabājam ceļojumu suvenīrus, dārglietas, mīļoto dāvinātās lietas vai fotogrāfijas. Šādu mājas spēka vietu veidošana ir pazīstama no seniem laikiem un visās kultūrās. Vēsturiski agrīnās tautas šādas vietas veidoja brīvā dabā ar mērķi uzņemt Visuma spēku un ar upuru dāvanām iegūt dievu labvēlību. Tādēļ izglītojoša satura avotos, šādas spēka vietas tiek dēvētas par altāriem. Kristietībā kopš 2.gadsimta ar altāru saprot galdu, kas izvietots baznīcas vai mājokļa centrā – reliģisko rituālu veikšanai. Baznīcas ietekmei samazinoties, mājas altāros ienāk arī ar reliģiju nesaistīti priekšmeti. Līdzās lūgšanu krellēm, svēto attēliem, svētajiem rakstiem, svecēm, vīraku, parādās arī citi dabas stihiju simbolizējoši elementi –ūdens simboli (gliemežvāki, koraļļi), gaisa (putnu spalvas, augi), zemes (cēlmetāli un akmeņi). Latgalē (tuvāk manu vecāku mājām) gandrīz ikvienā lauku sētā atrodamas paaudzēs mantotas ģimenes relikvijas – svētbildes, krucifiksi, dzimtas cilvēku fotogrāfijas. Kuras izvietotas pārsvarā pie dzīvojamo istabu sienām.

 

“Visi stāsti” sadaļā varat redzēt četrus piemērus!

Šodien par pielūgsmes un apcerē kavēšanās objektiem un sarunām ar Dievu, kalpo ne tikai koncentrēts reliģisku priekšmetu izkārtojums mājas stūrī, grāmatu plaukts, mīļlietas, fotoalbumi, vai tematiskās priekšmetu kolekcijas pārvestas no ceļojumiem, bet arī playlistes youtubā, paša radītas gleznas, kolāžas vai mājas sienu gleznojumi. Ideja par mājas altāru stāstu anonīmu kopīgošanu Internetā man radās klausoties tuva drauga, luterāņu mācītāja sava personīgā mājas altāra stāstu 2019.gada vasarā. Tā bija neparasta vasara! Pateicos biedrības “Hronologeja” pārstāvjiem Ligijai Purinašai un Kasparam Strodam, kuri dalījās ar savām idejām kā Latgales sētu altārstūrīšos atrodamās relikvijas un publicēt šajā lapiņā — lai fotogrāfijas un aprakstus var aizsniegt ieinteresējšās puses — studenti un zinātnieki.

 

Sākotnēji domājām iesniegt projektu kultūrvēsturi atbalstošiem nodibinājumiem, jo kā projekta mērķi definējām savākt un publicēt 20-50 Latvijas iedzīvotāju mājas altāru stāstus un publicēt tos šeit pat vietnē www.altarastasts.lv.

Apcerot projekta aktualitāti, mērķus, domāju par šī projekta nepieciešamību un ko no dalības tajā iegūs pašu altāru stāstu veidotāji un skatītāji Internetā. Atbildi uz šiem jautājumiem visprecīzāk izskaidro pretjautājums: ko Tu iegūsti lasot grāmatu, klausoties muzikālas kompozīcijas, apmeklējot izstādi vai pāršķirstot savu vai cita fotoalbumu? Katram atbilde ieguvums skanēs citādi: atziņa, atslēgšanās no darba, aizdomāšanās par līdzcilvēku vērtībām vai impulss papildināt, pārkārtot vai arī izveidot savu spēka stūrīti.

 

Ja Tev patīk šī mājas altāru stāstu projekta ideja, atbalsti padaloties ar savu mājas altāra fotogrāfiju un vārdisku stāstu brīvā formā. Raksti vēstulīti „gribu piedalīties projektā” man Zane Vucena facebookā vai zane@altarastasts.lv.  Nosūtīšu Tev vadlīnijas kā vislabāk savu altārstūrīti nofotografēt un uzskatāmāk aprakstīt vārdos. Vai arī atbrauksim ciemos. Ņem vērā, ka zem vārda „altāris” šī projekta kontekstā skatāmi arī nereliģiska rakstura sirds dzīves spoguļi, piemēram, tie, kas izvietoti automašīnu salonos vai kā brīvi pieejami muzikālu kompozīciju saraksti krātuvēs, puķu palodzes viesistabās vai mīļākā atpūtas vieta mājā, kurā labprāt sarunājies ar sevi vai Dievu.
Šodien šī altāru stāstu ideja ir iekapsulēta, jo esmu nedaudz apmulsusi un labprāt dalītos vairāk ar savām pārdomām par to , kas ir mājas altāris un kā es būvēju altāru sevī. Un kurš no šiem abiem fiziskais vai garīgais stiprina, veldzē un mierina vairāk? Manā virtuvē aiz gāzes plīts ir stūris, kur glabāju slotas un citus dzīvokļa tīrībai nepieciešamos priekšmetus. Vienā sestdienā dzirdēju Dievu sakām, “šis slotu stūris ir tikpat līdzvērtīgs tavām relikvijām”. Biju pārsteigta, ne jau par to, ka Dievs ar mani runā, bet par to, ka šī nebija pirmā reize, kad Dievs man saka ko līdzvērtīgu šim teikumam: “Vislabākās zāles ir ūdens un ziepes”.
Desmit gadus es nodarbojos ar grafisko dizainu, šad tad pagleznoju. Kādu brīdi strādāju arī tipogrāfijā, tajā laikā arī reformēju sevi iekšēji, rakstīju par Dievu facebookā, kad draugi par mani sāka uztraukties. Savus domrakstus pārtraucu publicēt facebooka piezīmju sadaļā. Nu dalos ar savām pārdomām šeit.

 

Dzīvoju Rēzeknē, daudzīvokļu namā kopā ar meitu, gleznu rāmjiem un krāsām.
Brīvbrīžos lasu grāmatas un pētu Visuma izcelšanos, patīk matemātika un fiziķu atklājumi. Gribētu uzrakstīt Diplomdarbu par to, kādēļ cilvēki, kuri nevar pierādīt Dieva eksistenci, izvēlas Viņam ticēt un vai pie automašīnu atpkaļskatu spoguļu reliģiska rakstura dekori tiek tur uzlikti, lai apdrošinātu sevi pret negadījumiem?

Ar cieņu Zane Vucena